piektdiena, 2016. gada 29. jūlijs

Raibs... (nē, ziedošs) gar acīm


Mazliet paspēlējos ar uztamborētajām puķītēm, diegu gali speciāli atstāti tik gari, lai ar tiem pašiem sašūtu motīvus kopā, intuīcija un pieredze saka, ka šis savienošanas veids šoreiz būs īstais, lai gan doma par motīvu sašūšanu manī neraisa iedvesmojošas emocijas, ... vienkārši man nepatīk to darīt. Bet somu (drīzāk tašu) gribu, ļoti gribu.... un ātrāk gribu...


Nesaskaitīju motīvus, bet apmēram kaut kur pusē ar tamborēšanu esmu tikusi. Motīvi ļoti iedvesmojoši, vienā vakarā kādus padsmit iespējams uztamborēt. Tamboradata Nr. 3, pārsvarā kokvilna no Turcijas, arī raibā (ar krāsu pārejām), bet divas iesāktas ficītes (apaļās - sarkanā un oranžā) kāda senāka kokvilna, kas nav tik labi formu turoša un mazliet cita groduma pavediens, bet tieši spilgtās krāsas ļoti labi iederas pie pārējām. Motīvs kripatiņu smalkāks sanāk, bet kopējā masā pazudīs, nepamanīs atšķirības, būs vien skaists, košs papildinājums.


Paldies Alisei par ieteikumu somai iešūt oderi! Sākšu savienot motīvus, tad arī izdomāšu galīgo variantu, vai man būs soma ar rokturiem un oderi vai pa vienkāršo - tašiņa uz pleca bez oderes... kartupeļus jau no tirgus, protams, tajā nenesīšu, pārāk smuka solās būt...


Mēģināju motīvus grupēt slejās, kā oriģinālajam modelim, salīdzinoši manas puķītes ir mazākas un un no smalkāka pavediena, tādēļ galarezultāta izmēram noteikti vajadzēs lielāku motīvu skaitu. Jāturpina vien tamborēt!  

Krāsainas brīvdienas!

svētdiena, 2016. gada 24. jūlijs

Iedvesmojošā Verena un vasaras krāsas











Jau kuro gadu, precīzāk, jau kuro vasaru, es sapņoju par tamborētu somu, domās gan esmu jau uztamborējusi pat vairākas, ha, ha... atceros, ka dažus gadus atpakaļ nopirku pat divus rokturu pārus - gaišus un tumšus, nevarēju izvēlēties, kāda mana soma īsti būs, tādēļ ņēmu abus, kas iepatikās, un tad atlika vien tāds nieks, kā pietamborēt klāt somu... Tagad gan neesmu pārliecināta, vai šim modelim izmantošu kādu no rokturu pāriem, tad jau tamborēšanas gaitā redzēs, iespējams, ka palikšu pie šī varianta ar tamborētajām lencēm kā plecu somai. Kā teikts oriģinālajā modeļa (modelis Nr.306, no Verena 2016, Jūlijs, krievu valodā) aprakstā žurnālā, šajā ļoti praktiskajā dekoratīvajā somā - maisā būs vietas visiem pirkumiem vai peldēšanās piederumiem. Es varētu papildināt, ka šādā košā ziedu somā stilīgi un ļoti tematiski tai pieskaņotos līdzņemamais tamboris, pat ar visiem daudzajiem kamolīšiem... sapņoju, sapņoju... par savu tamborēto somu.
Pašā žurnālā šī somas modeļa apraksta nav, vien norāde uz saitu www.verena.ru, pie reizes papētīju arī citus saita piedāvātos modeļus.

Šeit links jau tieši uz šo somas modeli:


Citi dodas Pokemonus meklēt, bet es šonedēļ meklēju vasaras krāsas, sākumā kastē atradu kokvilnas ficītes, dažas pat iesāktas, no citiem projektiem pāri palikušas, toties krāsas īstās, tās ko meklēju, bet sestdien pusotras stundas pastaigā ar savu suņa puiku Bīno šīs krāsas dabā meklēju un arī atradu! Tas nudien bija aizraujoši! Bīno ir īsts smukulītis, vai ne?
 
 
Un vēl var gremdēties atmiņās no bērnības, tās nodrošina šie košie spilveni (modelis Nr.45), atceros tādus savās vecāku mājās, mamma bija satamborējusi dažādās variācijās un krāsu kombinācijās, kādas nu tajos tālajos laikos bija pieejamas, ļoti interesanta tamborēšanas tehnika, atceros, ka skolā arī man to mācīja tamborēt - tamborēts sietiņš, uz kura uztamborē volāniņus. Reiz vienā Annas žurnālā bija sīks apraksts ar bildēm, pa soļiem. Kārdinājums arī kādu tagad uztamborēt, ļoti pufīgi spilveni sanāktu no kādas lētākas mohērīgākas dzijas, kokvilna man šķiet šiem nebūs īstā dzija.
 
 
Un vēl daži citi man iepatikušies šīs Verenas numura modeļi, košs, foršs žurnāls, gandrīz to nokavēju nopirkt, dažos kioskos vairs pat nemanīju lētāko variantu krievu valodā, bet vācu valodā žurnālam citāds vāks.
 




 
Un brīvdienās vēl esmu pieķērusies topiņa motīvu savienošanai, diedziņu jūra, vēlāk tos ielocīšu. Process tik raiti nesokas, jo suņuks ienes nopietnas korekcijas mūsu ikdienā... izkārtot motīvus piegrieztnei bez Bīno klātbūtnes nekādi nav iespējams, un tie itin bieži pa vienam tiek vienkārši nočiepti, izjaucot manu rūpīgo plānojumu...  neviens no smalkajiem motīviem gan nopietni nav cietis, jo es lielākoties ķēru momentus, kad Bīno čučēja...
 

27 savienoti (satamborējot) motīvi, tā ir tieši puse no topiņa



 
Šonedēļ esmu uzadījusi septīto kvadrātu, fonā kamolīši astotajam, mazliet jāpadomā, kurus kamolīšus iespējams savstarpēji tā pa skaisto savienot - viena kamola beigas ar otra sākumu, tikko uzmetu jau valdziņus, lēnām top astotais...
 
 
Lūk, cik dažādi man procesi šovasar! Vasaras krāsas iedvesmo!
 
Lai jauka rītdiena!

ceturtdiena, 2016. gada 21. jūlijs

54 motīvi

Brīžiem bojā garastāvokli, tracina, nē, laikam precīzāk, besī ārā, tie sastrēgumi centra virzienā Kalpaka bulvārī, tādēļ dažreiz mans maršruts papildinās ar neparedzētu pastaigu caur Kronvalda parku, garām Kongresu namam, no vienas sabiedriskā transporta pieturas Elizabetes ielā līdz nākamajai Raiņa bulvārī. Un lielākoties es esmu pirmā nekā transports, no kura izkāpu, ja vien mana pastaiga neieilgst... Un arī tā ir sava veida pilsētas dzīves burvība, apstādījumi parkos ir krāšņi, un kādas saldas smaržas no šiem puķu stabiem pie strūklakas!







54 trīsstūri gatavi, tēlaini jau var teikt, ka šī motīvu kaudzīte - tas ir mans jaunais topiņš, un pašlaik esmu pavisam priecīga, jo meteo prognoze turpmākai nedēļai sola siltu laiku. Motīvu savienošanas darbiņš atstāts brīvdienām, šonedēļ lēnām adu septīto jakas kvadrātu un ļoti pētu jauno Verena Jūlijs 2016 (to, kas krievu valodā), tik ļoti pētu, ka no kastes ir izlavījušies pat daži kokvilnas kamoliņi un vairākas tamboradatas... bet par to nākamreiz.

Lai jauka rītdiena!

svētdiena, 2016. gada 17. jūlijs

Burvīgais pirkums


 
 
Sigtuna. Google saka, ka tā ir Zviedrijas pirmā pilsēta, kas dibināta 10. gadsimtā, blakus ezeram Mälaren, tā atrodas 45 minūšu attālumā no Stokholmas, 30 minūšu attālumā no universitātes pilsētas Upsala un 20 minūšu attālumā no Arlandas lidostas. Mēs šoreiz bijām apmetušies kaut kur tepat pa vidu visam uzskaitītajam.
Burvīgas senas koka ēkas, šaura gājēju ieliņa ar maziem jaukiem modes un suvenīru veikaliņiem, protams, ka arī kafejnīcas, bet īpaši kādā no tām neuzkavējāmais, jo gājēju ieliņas galā tomēr bija ica veikals... iemetu acis arī pāris ļoti simpātiskos šauros, zemos un patumšos saloniņos... vairāk lai pajūsmotu par adījumiem un citiem rokdarbiem, cenas gan īpaši nepētīju, jo laiks bija pārāk burvīgs un tā vien gribējās vairāk pastaigāties gar ezeru un atkal baudīt un baudīt idillisko ainavu.
 



 
 



 
Viena salona dziļumā, starp apģērbu pakaramajiem, dizaina priekšmetiem, dažiem apavu pāriem, manīju arī istabiņu ar dzijas plauktiem, dzija pārsvarā no Mondial firmas (ļoti daudz dažādas krāsainas kokvilnas), garšīga cena bija Rowan kid silk haze (atlaide 50%), bet manu skatienu uzreiz piesaistīja plaukts ar interesantām neredzētām ficītēm, eksluzīvs dzijas sastāvs, krāsas gan bija tikai tādas ļoti dabiskas - neskaitāmi brūnie toņi, pelēkie, pelēkzilie, melnie, gaišie pasteļi, visa saloniņa sortiments bija tādos klusinātos toņos, spilgtās krāsas šoreiz acīs nekrita... bet vēlme iegūt kādu ficīti šīs nepazīstamās dzijas bija liela, tādēļ pacietīgi piemeklēju kaut ko sev saldajam ēdienam, ha, ha... Veikaliņš gan vērās ciet  piecos, bet es tajā iegāju jau krietni pāri pieciem, tādēļ nekavējos vēl ar fotografēšanu, jo senās ēkas telpās bija patumšs un stipri oda pēc dūmiem no krāsns, nu, ļoti jauka senatnīga vietiņa ar savu īpašo auru, smaidīga pārdevēja ieinteresēti lūkojās uz vienu dullo (mani), kura rakās pa plauktiem un ik pa laikam ar dažām ficēm rokās devās durvju virzienā, lai iepētītu īsto krāsas toni dienasgaismā.... izvēlējos sev saskanīgus toņus un sastāvu no gaišā gala, par pirkumu norēķinājos ar karti, jo šī izrādījās diezgan dārga dzija. Un ne jau tas ir galvenais, iespējams, ka citā vietā, laikā, dvēseles noskaņojumā un citos apstākļos, es labprātāk būtu iegādājusies ko citu, vai arī vispār neko nenopirkusi, bet šeit īsti vietā ir sacītais - mazāk ir vairāk... Mans pirkums ar stāstu, noskaņu, pat smaržu, tādu kā pievienoto vērtību šīm dažām dzijas ficītēm. Vakarā mājās, tiekot pie normāla interneta, iepētīju pamatīgāk nopirktās dzijas ražotāja mājaslapu www.bcgarn.dk , tur manīju arī krāsās kaut ko spilgtāku... pat tādu košākoranžīgāku. Vēlāk savā internetbankā izlasīju arī saloniņa nosaukumu - Knocks, google man parādīja arī Knocks facebook lapu.
Tātad, man tagad ir 750m jeb 150g burvīgas dzijas, bet vēl nav ne jausmas, kas no tās taps....




 
Kaut kas arī no miglainā Tallinas rīta krāsām, vai ne? Vēlāk gan bija ļoti skaista un saulaina diena. Šoreiz atpakaļ no Stokholmas ceļojām caur Tallinu, gan kuģis jaunāks un skaistāks, gan biļetes lētākas (pērkot no zviedru puses ....).
 
 
Laiks iedvesmai!

piektdiena, 2016. gada 15. jūlijs

Tehnikas muzejs

www.tekniskamuseet.se
              
Stokholmā Tehnikas muzejā var ieraudzīt kā no mazas idejas attīstās lieli zinātniski projekti. Muzejs ir īpaši interesants bērniem, kuri zinātnes eksperimentus var izzināt praktiski. Eksponāti vēsta par Zviedrijas mašīnbūves un ražošanas vēsturi, sasniegumiem sadzīves ierīču, transporta, ķīmijas, iespiedtehnikā un citās nozarēs.

Tātad, šo iepriekš reklāmā minēto, mēs vēlējāmies apskatīt paši, labais tonis jau pieprasa vismaz vienu muzeju apmeklēt... Ieejas biļetes salīdzinoši ļoti dārgas, it īpaši, ja Latvijā pierasts, muzejus apmeklējot, īpašo 3+ ģimenes karti izmantot... Viens pieaugušais un trīs bērni, mēs kopā par biļetēm samaksājām 49 euro ar dažiem centiem (vēlāk gan ieraudzīju, ka biļetes var pasūtīt iepriekš internetā, tad ir mazliet lētāk ar atlaidi). Un vēl, protams, apmēram 10 euro par saldējumiem pēc muzeja apmeklējuma, kaut kā tad pēkšņi pie izejas, kur saldējuma vitrīna, visi sajutāmies badā... Pirms izlemt, kurp doties, meklēju info internetā, bet neko daudz neatradu, vairāk klausījos līdzcilvēku dzīvos stāstus. Un tādēļ arī šis raksts, par mūsu muzeja apmeklējumu. Kaut kas no ekspozīcijas bija slēgts, bet visa info pārsvarā zviedriski, tādēļ arī ļoti neiespringām uz izzināšanu, bet vienkārši gājām no zāles uz zāli, no stāva uz stāvu un paši visu skatījāmies. Bērni, protams, sajūsmā, gan mans topošais pirmklasnieks, gan abi mani pusaudži, bet es vairāk baudīju krāsas, formas, plašumu un bērnu prieku... Pirmās trīs bildītes ir milzīgi plakāti pie muzeja ieejas, iespaidīga izmēra bildes, arī saule todien no pareizās puses uz tiem spīdēja. 






 
Kaut kāda izstāde, košas krāsas, interesantas formas, pat neiedziļinājos, kas tas ir un kāpēc, pieļauju, ja gids ko stāstītu, būtu citas izjūtas un tad uzmanīgi klausītos, un citām acīm to visu vērotu, bet šis nebija tas gadījums, lasīt info ar maziem burtiņiem pie sienas, nudien, nebija iedvesmas, tādēļ papētīju tehniku, izteiksmes veidu, kādā radīti eksponāti, (protams, rokdarbnieces ieinteresētība), papriecājos par krāsām, bildes bez zibspuldzes, lai tuvākas īstenībai.
 




Nākamajā bildē redzamo eksponātu vēroju ilgi, pat atgriezos vairākkārt, pats muzejs pārsteidz ar plašumu, augsti griesti, ekspozīcija gana izklaidus, ļoti plašs, brīvs, apmeklētāju todien (pirmdiena), šķiet, bija ļoti maz, dažubrīd mēs kādā no zālēm bijām vienīgie, šis ir lego, salmiņi un milzum daudz lego figūriņu, fonā tv ekrāns, skaņa, radot patiesu sajūtu, it kā atrodoties koncertā... bērni arī pētīja un pētīja, klausījos kārtējos puišu stāstus par konkrētām figūriņām... šis veidojums gan mita aiz stikla, bet bija arī cita zāle, tikai ar rotaļlietām vien, ar kurām visi drīkstēja paspēlēties.


Nākamās divas ir leļļu mājas, pavisam miniatūras, sīkās reālistiskās detaļas var pētīt un pētīt, milzīgs filigrāns darbs ieguldīts, radot šos brīnumus, nofotografēju gan tikai šīs divas, citas vienkārši apskatīju, interesantu eksponātu muzejā ir ļoti daudz, tur tiešām var pavadīt visu dienu, ja vien pietiks spēka un izturības...



Šis kukainis realitātē atkal ir milzīgs, kaut gan foto bieži jau nevar saprast izmērus, tie ir tik maldīgi...


Nofotografēju tikai grīdu, mani burtiski tā nohipnotizēja, kā virpulī ierāva, bet tālāk jau manu skatienu pievilka durvis uz nekurieni, bet tā izgaismotas un izspoguļotas, ka šķiet ved uz brīnumainu zemi... Aizspogulija, vai?


Spoguļu zāle, ideālais spogulis, kurš acu skatiena ātrumā ļauj tikt pie ideālās figūras, selfijus pie šī spoguļa uzņēma, šķiet, visas sieviešu dzimuma muzeja apmeklētājas, mēs jau arī, protams, šobrīd skatoties vien redzu, ka mana mazā mīļā meitiņa ir mani pāraugusi, tas nav spoguļa triks, jā, un pat diezgan krietni... ak, laiks skrien tik mežonīgi ātri...

 
Puišu patiesās emocijas, šis, šķiet, ir bijis vienīgais muzejs, kurā līdz šim no bērniem nedzirdēju vārdus - garlaicīgi, mammu ejam tālāk, kad iesim mājās, gribu uz macdonald.... utt...
 




Šie izgudrojumi - eksponāti (šujmašīnas) gan interesēja tikai mani, mana jaunatne tiem paskrēja riksītī garām, bet zāle tik plaša, katrs sev pats atrada savus izpētes objektus... Mazais puika uzreiz pamanīja ekskavatora kabīni, kurā varēja pats iesēsties un kloķus paraustīt.  Kopumā bija ļoti interesanti, laiks skrēja nemanot, vienīgais kas pietrūka, vien plašākas info man saprotamā valodā, bet tad atkal nebūtu laika visu kārtīgi pašiem iepētīt... todien gan citus muzejus vai apskates objektus gan vairs pat negribējām redzēt, bijām noguruši no iespaidiem un informācijas kopuma. Noteikti iesaku apmeklēt Tehnikas muzeju Stokholmā! To var paspēt apmeklēt arī tad, ja Stokholmā plānots pavadīt tikai tās dažas stundas, lai paspētu atpakaļ uz Izabelli, muzejs ir tuvu piestātnei, vien ar kājām pār pļaviņu... bet mēs todien nesteidzāmies, jo mums bija ieplānots garāks ceļojums.
Tikām arī pie bezmaksas info grāmatas (2 daļas) par 100 izgudrojumiem, tā gan diemžēl tikai zviedru valodā, bet būs laiks pamazām papētīt.

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...