svētdiena, 2017. gada 15. oktobris

Krāsu spēles

Uzadīt metru nedēļā... aizraujošu metru... ir iespējams! Vispār jau nenomērīju, šķiet, ka uzadīts ir vairāk kā metrs. Un ja būtu vairāk brīva laika adīšanai, iespējams, ka šalle būtu gatava. Steigas gan nav, nākamā nedēļa būšot salīdzinoši silta, tik lielu un biezu šalli noteikti vēl nevajadzēs. Procesa bildes ar mežu fonā, kas gan var būt šodien vēl skaistāks par saules izgaismotajām košajām rudens lapām?


Pameklēsim, kura lapa būs visskaistākā... visdzeltenākā vai vissarkanākā, vai tieši šalles krāsām vispieskaņotākā?



Šī laikam būs... visgaršīgākā... rudens lapa...



Tāds pavisam tīrs zaļais tonis nemaz šajā šallē nav. Foršās krāsu spēles: zils plus dzeltens plus gaisma plus zaļdzeltena lapa ... ir zaļš! Adu pamīšus no četriem dažādiem Pāces vilnas kamoliem, ieadot pa kādai krāsai no mazajiem kamolīšiem, kas sakrājušies no citiem projektiem. Šķiet, ka pavisam vajadzēs mazliet vairāk nekā 300 g vienkārtīgās vilnas dzijas, tas ir apmēram viena fice, tikai no vienas fices tik koši strīpains nesanāks, tātad 3 dažādu krāsu fices, bet tikai pa kamolam no katras... un no galiņiem nav jābaidās, to nemaz tik daudz nesanāk.





Rudenī adīt dabīgo vilnu ir tik patīkami, pat nosalušie roku pirksti sasildās... un pašlaik adāmais jau tik ērtā lielumā, ka apsedzoties arī kājas var sasildīt... un krāsu košums sirdi sasilda, it sevišķi drūmā un lietainā dienā... būs ļoti silta šalle. Un ir pazudis vilnas dabīgais kodīgums, vai arī tas man vairs it nemaz netraucē... kaifīgs process!

Jauku un krāsainu nākamo rudens nedēļu!

trešdiena, 2017. gada 11. oktobris

Strīpainīte (sākums)





Instagram ir viltīgs tīkls, un tur viss notiek ātri... viegli var zaudēt realitāti tik apjomīgā bilžu informācijas jūklī. Vai arī nē, var vienkārši maksimāli un mērķtiecīgi sasmelties iedvesmu (savākt iepatikušos bilžu kolekciju) un sākt adīt vienu foršu strīpainu šalli. Ļoti neiedziļinoties tajā, kurš izdomāja vai kurš pirmais tādu sāka adīt, autores profils, šķiet, ir šis @vyazhu_teplo
Un strīpains ir strīpains, ko tur daudz domāt, jāņem krāsaina dzija un kārtīgi jāsastrīpo!

Ideja no instagram publicētajām bildēm:
 #дундагамоймикрокосмос #шарфоплед #полосатыйшарф #самыйлучшийшарф 

Mana krāsu iedvesma - rudens visapkārt. Dievinu zilā, dzeltenā un oranžā krāsu salikumu. Šoreiz pat neapzināti salasīju no izmazgātas dzijas kastes šos kamolīšus, noteikti gribēju ko zilu, lai saskaņotu šalli ar savu pamatgarderobi, un ļāvos dzeltenajam, kura nemaz tik daudz manā skapī nav, turpat jau oranžais un brūnganais...
Adāmadatas šoreiz Nr.4, izvēlējos speciāli resnākas, lai adījums papildus vēl mīkstāks. Mans labiskais negriežas, laikam adu savādāk... ar lielu... mīlestību... 




Kamolos tinamā brīvdiena, ideāli, ja to var darīt ārā, pļavā, bet tagad jau auksts, nokavēju... nācās rūpīgi vākt visu lieko aiz sevis pašai. Lai šoreiz ir arī kāda ne tik smuka procesa bilde, pieļauju, ka manu blogu lasa ne tikai pieredzējušas rokdarbnieces. Un šī noteikti nav antireklāma Pāces vilnai,  man ļoti patīk ar šo dabīgo vilnas dziju darboties. Gatavie rokdarbi no šīs dzijas ir vissiltākie!!! Un pat neatzīšos, cik kg šīs krāsainās dzijas man ir sakrājies dārgumu kastēs... esmu vāja attiecībās ar šo smuko dziju.



Pat visi siena smalkumi ir nokrāsojušies, raiba jo raiba gružu kaudzīte, vispār jau pa smuko! Un šeit tad arī ir uzskatāmā atbilde, kāpēc pirms rokdarbošanās šī dzija ir jāmazgā... daudzos jo daudzos ūdeņos (ui, kas tik tur nenāk ārā, tāda šmucīga mazgāšana), fice liela un žūst pāris dienas, tinot rūpīgi jāizknibina visi tie ieķērušies krikumi, kas paši procesā neizbirst... Bet pēc tam ir tik milzīgs prieks darboties! Pavediens ir kļuvis mīksts un pat viegli smaržo... pēc matu līdzekļa, un satīto kamolu kaudzīte... ir tik iedvesmojoša, kārdinoša, aicinoša... Izmazgātos smukos kamolus glabāju lielā plastmasas kastē ar vāku, šādi drošība no kodēm garantēta. Šī dzija ir garšīga, fakts, it kā jau redzamu kožu dzīvoklī nav, bet bija man aizmirsušies pāris kamoli pītā grozā ar vāku, skapja augšpusē... nostāvēja dažus gadus nekustināti... nav jau gan uzreiz viss un pagalam, bet pavediens šur tur ir kā sagraizīts ar šķērēm... izlietošu, protams, bet secinājumus izdarīju. Visa mana bagātība glabājas slēgtās plastmasas kastēs. Savukārt segas, jakas, džempīši vienkārši plauktā - tie jau tiek regulāri lietoti, izpurināti, mazgāti... Atceros, kā mūsmājās glabāja vilnas dziju, toreiz tālajā padomju un deficīta laikā, kolīdz bija iemainīta aitu vilna pret dziju, daudz dzijas, tad nemazgātās ficītes salika plastmasas maisos, tur sadrupināja lērumu ar papirosiem (bija tādas cigaretes bez filtra, folklorizējies pretkožu līdzeklis) un maisus vienkārši stingri aizsēja. Un tikai pirms lietošanas dziju mazgāja un tina kamolos. 



Pačukstēšu, ka pašlaik strīpainajai šallei vēl krietns gabals uzadījies, papildus lapu brūnganais pie jau izmantotajām krāsām ir piezadzies, un pa kādai tumši sarkanbrūnai nokritušai kļavlapai arī... un tā ir taisnība, ka šo košo strīpaini var kādu metru nedēļā uzadīt... ja ada ar rokām un tikai vakaros. Lasīju bilžu komentāros, ka ar mašīnu adot, šādu platu šalli pa stundu varot dabūt gatavu. Katram savs, bet rezultāts gan būs košs un ļoti, ļoti silts! Turpinājums sekos...
Lai jauka rītdiena!

pirmdiena, 2017. gada 9. oktobris

Lieliskais sarkanais

Process ir noslēdzies jo ātri, sarkanais ir gatavs! Un šodien jau mugurā, iesildīts un atzīts par lielisku esam! Un atkal esmu pārsteigta par kaut ko, šoreiz par izmantoto dzijas daudzumu. Izmērs sarkanajam sasniegts pietiekošs, pēdējās kārtas valdziņu skaits krietni virs 300, bet pirmā 50g/400 m alpakas ficīte nebūt nav beigusies... Un man pat divas bija nopirktas, lai tikai pietiktu un nepietrūktu. Papildināsies mana dārgumu kaste ar vienu veselu sarkanu alpakas ficīti (Hjerte Garn Alpaca 400). Lieliski! Man jau galvā rosās ideja par šī smalkā sarkanā pavediena samiksēšanu ar kaut košu un raibu. Varbūt kādā tamborī? 


Sarkano ir grūti fotografēt, gandrīz tik pat grūti kā manu superkustīgo mīlulīti Bīno, atšķirība tikai tajā, ka šis sarkanais ir nekustīgs objekts, bet vienlaikus tik sarežģīts, mēģināju gan šā, gan tā, lai nodotu šī adījuma vieglumu, caurspīdību, faktūru, elastīgumu... un tas ir tikai vienkāršs parasts rievotais adījums! Bildītes ar zaļo fonu pēcpusdienas saulītē, pārējās laikā, kad lija un bija apmācies. Ikdienā nēsāšu šo lielisko sarkano adījumu zilās jakas virspusē, tādēļ komplektam ideāli pieskaņojas mani zili sarkanie tamborcimdi...



Neesmu neko ne nostiepusi, ne notvaicējusi, vien izpurinājusi un aptinusi šodien ap kaklu. Plāns, viegls, mīksts un vēl silts! Lielisks rudens aksesuārs, piemērots tieši šim rudenīgi mitrajam laikam.


Un šoreiz vienkrāsainu nebija garlaicīgi adīt, itin nemaz, sarkanais uzlādē, piesien dienas gaitā nogurušo skatienu, adāmais svarā ļoti viegls, pat neizmantoju papildus kabeli ar savienotāju. Kaut valdziņu skaits beigās diezgan liels, krietni virs 300, bija ērti adīt, izmantojot vien vienu 120cm kabeli, piemērīt gan šādi nav iespējams, ja nav savienots ar garāku kabeli. Ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi ar šādas formas lakatu - šalli, garākās malas garumu šoreiz uztrāpīju ideāli. Gadījumā, ja stūri ļoti izstiepsies, iesiešu galos mezglus, smukumam...


Foršs sarkanais, vai ne?

piektdiena, 2017. gada 6. oktobris

Tamborētu cimdu piezīmes


Ļoti sen pirkta zeķu dzija, kastē atradu bez etiķetes, bet prieks, ka beidzot arī šī ficīte, kas nekam un nekad tā īsti nepieskaņojās un ar  neko nesaderēja, būs veiksmīgi izlietota, tamboradata šoreiz Nr.2,25 (blīvākam tamborējumam, parasti gan ņemu Nr. 2,5).

Tamborēšanas laiks - viena laiska pēcpusdiena + netraucēts nākamais vakars rūpīgai sašūšanai.

Pamatmusturs - īsie stabiņi (bez apmetuma), starp tiem viena gaisa cilpiņa.

Un atkal teikšu, ka šis nebūs universāls tamborēto cimdu apraksts, bet gan piezīmes no maniem pierakstiem tamborēšanas gaitā. Ja dzija smalkāka, tad es tamborēju vienam pirkstam 7 stabiņu kārtu platumu un attiecīgi tamborēju pa 2 stabiņiem katrā rindā vairāk. Ja pirkstiem tamborē 6 (pāra skaits)  stabiņu kārtas, tad sākot ar otro pirkstu pavediens pirksta galā būs jānogriež un jāsāk nākamā kārta tamborēt no delnas daļas, nebūs tā foršā sajūta, ka paņem ficīti un vienā piegājienā uztamborē visu cimda detaļu. Gadījumā, ja paredzēts tamborēt katru pirksta daļu no citas krāsas kamola, tad jau vienalga tas pavediens būs jānogriež un bez papildus neērtībām var pielāgot arī pirkstu platumu uz 6 stabiņu kārtām.

Tātad, šos cimdus es tamborēju šādi:

Cimda virspuses detaļai sāku ar 69 cilpiņām, tajās ietamborēju 34 stabiņus, tamborēju vienam pirkstam 5 kārtas, nākamajā kārtā delnas daļai tamborēju 23 stabiņus, tātad pirmajam pirkstam paliek 11 stabiņi, bet turpinu tamborēt cilpiņas nākamajam otrajam pirkstam - 27 cilpiņas, tad nākamajā kārtā otrajam pirkstam izveidojas 13 stabiņi, tamborēju pa visu cimda garumu 5 kārtas (otrā pirksta platums), nākamā kārta atkal 23 stabiņi delnas daļā un pīnīte trešajam pirkstam - 25 cilpiņas, kas veidos 12 stabiņus tālāk tamborējot, bet tagad virspuses daļā jāsāk veidot apakšējo šķēlumu, tādēļ delnas daļai tamborēju nevis 23 stabiņus, bet gan 17 stabiņus un 13 pīnītes cilpiņas, kas veidos 6 stabiņus šķēlumam, trešā pirksta platums nemainīgi 5 kārtas, bet mazo pirkstiņu jāsāk veidot par vienu stabiņu zemāk par pārējiem trim pirkstiem, tātad 22 stabiņi delnas daļai un 19 cilpiņas pirkstam, kas veidos 9 stabiņus pirksta garumam. Mazais pirkstiņš gan ir tievāks, bet vienalga šoreiz tam tamborēju tāpat kā citiem pirkstiem 5 stabiņu kārtas platumam.

Otru cimda virspuses daļu tamborēju analogi, būtiski un ērti - abas puses šim musturam izdodas vienādas.


Delnas daļa ar īkšķi: 59 cilpiņas īkšķa iekšpuses un rādītājpirksta strēmelei, tamborēju 29 stabiņus un 5 stabiņu kārtas. Otra atsevišķi tamborējamā strēmele - īkšķa virspuse ar delnas daļu - 51 cilpiņa, kas veido 25 stabiņus un atkal tamborēju 5 stabiņu kārtas.

Īkšķi veidos 11 stabiņi, tātad delnas daļai (no cimda lejas daļas virzienā uz pirkstiem) tamborēju vispirms 14 stabiņus vienai tambora daļai, tad pievienoju salocītu otru strēmeli un tamborēju vēl 9 stabiņus delnas daļai līdz otrajam pirkstam, tālāk 27 cilpiņas pirksta garumam, kas veidos 13 stabiņus un tālāk jātamborē pirksti  analoģiski kā cimda virspusei.

Svarīgi atcerēties, ka īkšķis otram cimdam veidojas spoguļattēlā!


Kad visas četras cimdu detaļas uztamborētas, ievelku visus galiņus un  ar kontrastējošu pavedienu (šoreiz koši sarkanu) aptamborēju katru daļu pa perimetru pamatmusturā, pirkstu galus aptamborējot, it kā mazliet tos noapaļoju.


Nobeigumā cimdu daļas vēl jāsašuj, daru to no labās puses, rūpīgi skaitot cilpiņas.

Gatavs!

Lasot varbūt šķiet sarežģīti, bet vispār jau viss ir ļoti vienkārši, mazliet piņķerīga sanāk sašūšana, bet tā jau ir finiša taisne.  Ar šo shēmiņu var sākt un tad jau to pielāgot savas plaukstas lielumam un izvēlētajam dzijas rupjumam.




Priekšā kā reiz divas brīvdienas, lielisks laiks, lai jau pirmdien tiktu pie jauniem cimdiem. Lai izdodas!

P.S. Sarkanā krāsa izvēlēta apzināti, saskaņojot ar tikko tapušo sarkano adīto šalli, turpinājums sekos...

trešdiena, 2017. gada 27. septembris

Sarkans

Sakārojās man ko sarkanu jo sarkanu... patiesībā mieru nedod pavasarī nopirktās divas 50g (400m) sarkanās alpakas ficītes Hjerte Garn Alpaca 400.  Pērkot jau zināju, ka tās samiksēšu ar manā dārgumu kastē atrodamo sarkanās krāsas Super Kid Mohair Soft Dream by BBB (kidmohēra ar zīdu), palikušas man vēl dažas krāsainas kidmohēras ficītes no iepriekšējiem projektiem.


Un man taps gaisīga šallīte, sākumā iedomājos par savu mīļo vilnīšu musturu (pāva rakstu), bet tomēr virsroku pašreizējās sajūtās guva platleņķa trīsstūra forma, kas ir ļoti ērta nēsājot. Man nav pieredzes ar alpaku, nezinu, kā tā uzvedīsies nēsājot un mazgājot, un visticamāk arī neuzzināšu, kamēr pati nebūšu izmēģinājusi... bet šī kidmohēra gan ir lieliska... pārbaudīta vērtība!

Varbūt vajadzēja uzadīt dažus iespējamo musturu paraudziņus un tad izvēlēties visforšāko, bet es tomēr baidos, kamēr adītu paraudziņus, cita iedvesma jau piezagtos... ne velti Pāces vilna tik čakli mazgājas. Tātad, adatas Nr. 4, pats vienkāršākais musturs - tikai labiski, pati vienkāršākā un straujākā pieaudzēšanas forma -  no katra pirmā un pēdējā valdziņa katrā kārtā izada divus.


Neizskatās labiski, vai ne? Bet tomēr ir interesanti, miksēju vienu pavedienu ar otru, to viegli pārstiepjot gan vienu malu, sešas kārtas ar alpaku, četras kārtas ar kidmohēru, sarkans un sarkans, un mazliet strīpains. Ļoti labs variants būtu salikt abus smalkos pavedienus kopā un tad adīt, bet šoreiz gribu gaisīgu, plānu, vieglu, caurspīdīgu, lielu un .... sarkanu! 


Pašlaik nav pat svarīgi, vai pabeigšu šoruden vai process ievilksies līdz pavasarim. Manam dvēseles stāvoklim ļoti vajag sarkano procesu, tūlīt un tagad! Un turpināt... adīt! Lai jauka šodiena!

sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Vasaras krāsas košākam rudenim

Beidzot jaukais un vasaras pilnbriedā iesāktais jakas process ir noslēdzies. Jaka ar stāstu, par vasaru... par manu vasaru (skatīt iepriekšējos jūlija, augusta bloga ierakstus). Rezultātā gan drīzāk sanāca mētelis, pēc pieredzes, tas nēsājot vēl nedaudz pastiepsies, parasti garumā, bet būs ok. Jūtos lieliski, man viss iecerētais ir izdevies! Visilgāk adīju tievo garo apdares maliņas rullīti, visgarlaicīgākā daļa šajā procesā. Un tomēr tas tagad kā rozīnīte, perfekts! Satamborēšana ar mazliet trīcošām rokām, it sevišķi pēdējās vīles, būs vai nebūs? Azarts, trauksme, neziņa, šaubas, prieks, gandarījums... pilna emociju gamma!








Tātad, Pāces vilna jeb Dundaga wool miksējumā ar Noro Flower Bed, jakai četras adītas vienāda izmēra slejas, taisnstūra piedurknes, detaļas satamborētas, apdares sleja adīta atsevišķi un arī rezultātā pietamborēta. Satamborēšana no labās puses, mīlu šīs reljefās šuves. Un  tas arī viss, ļoti vienkārša konstrukcija, aizraujošs process vasaras garumā un lielisks rezultāts. Tik vienkārši... 


Esmu uz iedvesmas viļņa, raugos uz nemazgātās vilnas kasti un sapņoju par vēl vienu mēteli, tamborētu.... Meitenēm brīvdienās piedien šopings, bet šodien, esot populāra zīmola veikalā, neviļus vien pētīju sevi spoguļos, savā jaunajā mētelī, un ticiet, visā milzīgajā veikalā nebija nevienas lietas, pret kuru es šo iemainītu... 

otrdiena, 2017. gada 19. septembris

Aktuālie procesi

Šīs un pagājušās nedēļas aktuālie procesi jeb wip (work in progress), starp sēņu groziem, ievārījuma burkām un visiem ikdienas pienākumiem. Dažreiz ir tā, ka viena zeķe no pāra uzadās vienas dienas laikā, bet otra... pēc pusgada, vai arī nekad... ja pēdējais no variantiem, tad pirmā tiek izārdīta pēc kāda laika. Tā gan man gadās reti, bet otrās zeķes process gan bieži ievelkas. Jo zeķu adāmo adatu komplekti sakrājušies vairāki (precīzi nepateikšu, bet apmēram ap 10), jo dažreiz nav iedvesmas konkrētajā brīdī, jo nesanāk gluži vienkārši kad. Zeķes es parasti adu līdzņemot, proti, kaut ko gaidot, braucot, īsinot laiku kādā pārtraukumā... man ir tāda neliela mitrumizturīga auduma somiņa ar oderi, kurā ir vieta tieši zeķu dzijas ficītei un iesāktajai uz adatām zeķei, arī mazītiņam adatu spilventiņam ar šķērītēm un kas vēl viss kopā ļoti veiksmīgi ievietojas manā parastajā ikdienas somā. Koka zeķu adatas ir drošībā, nesalūzīs līdzi staipot... un lāpāmā adata pie vietas, jebkurā mirklī varu arī galiņus ielocīt... Šis ir tāds līdzi ņemamais minimums, nu gluži kā modernā viedierīce, izejot no mājām...




Adu ļoti, ļoti garu strīpainu jakas apdares maliņu, iesāku vēl pludmales sezonā, pie tam no iepriekš lietotas un sagraizītas Noro dzijas, tādēļ visu laiku procesā ievelku dzijas galiņus. Dzijas pavediena maiņu kontrolēju tikai vienā malā, proti, to maliņu ar pārstaipiem pietamborēšu pie jakas, tādējādi tie tiks veiksmīgi paslēpti, bet otra smukā maliņa brīvi rullēsies, nēsājot pielāgojoties vajadzīgajam platumam. Sākumā biju domājusi par šādu dubulto apdares maliņu, pārlokot adāmo strīpainīti uz pusēm, bet tomēr nē, būs pārāk bieza un neelastīga. Šis strīpainais process arī veiksmīgi ievietojas manā līdzi nēsājamā procesu somiņā, pamīšus uz maiņām gan ar zeķu procesu, šonedēļ man iedvesma abiem minētajiem procesiem.




Un ... manas topošās jakas slejas ir satamborētas!!! Tagad nobeigums atkarīgs no strīpainās apdares maliņas gatavības, tās garums nepieciešams krietni virs 2 metriem...

pirmdiena, 2017. gada 11. septembris

Krāsu prieks


Svētdien dažas vēlās stundas veltīju dzijas galiņu ielocīšanai, nebija to tik daudz (bildē vēl ar galiņiem), pateicoties veiksmīgai dzijas krāsu miksēšanai. Tagad visas slejas un piedurkņu detaļas ir pilnībā gatavas satamborēšanai, tātad, finiša taisne! Apdares maliņa pašlaik uzadīta apmēram līdz pusei, tādēļ zeķes šonedēļ pie malas, uzadīšu to līdz galam un tad gatavu pietamborēšu klāt. Izskatās, ka drīzumā būs man jauns apģērba gabals - gara jaka, mētelis vai kardigans... kā nu pareizi to dēvēt?


Septembrim piestāv zeķes. Man pilnībā gatavs šī gada devītais pāris (nez kādēļ man šķita, ka desmitais, bet pārbaudīju pierakstus, tomēr devītais...). Gada sākumā publiski apņēmos šogad uzadīt 17 pārus. Atlikuši vēl astoņi pāri, nē, precīzāk septiņi, jo pa vienai zeķei no diviem nākamajiem pāriem jau uzadītas. Ar zeķēm ir interesanti, jo vairāk uzadītas, jo lielāka vēlme vēl kādas uzadīt... un rudenī šī vēlme jo īpaši pieņemas spēkā... 






2017/9

Absolūti dievīgs krāsu salikums - violets, sarkans, rozā, dzeltens... man ļoti patīk. Uz vienas adatas 15 valdziņi, zeķu adatas Nr. 2, senāk pirkta Somijā ražota zeķu dzija, ficē mazliet asa, bet notvaicējot mīksta un patīkama. Uzadīju pirmo zeķi līdz purngala noraukumam un izārdīju, nepatika krāsu izvietojums pa taisno no ficēm, vienkārši pie tā nepiedomāju, adīju, kā sanāca, bet tomēr labi nesanāca... un ja jau ārdīt, tad samazināju par vienu valdziņu uz adatas, labiskajām ideālais lielums būs 60 valdziņi. Sāku vēlreiz no sākuma... tagad man patīk, ka viens zeķes papēdis ir gaišs, bet otrs tumšs, jautri izskatās! Un to zeķi ar tumšo papēdi fotosesijas laikā pamanījās nočiept suns, skraidīja loku lokiem pa mežu un gribēja norakt sūnās... bet neizdevās, zeķe tomēr necieta, vien mazliet slapja kļuva, pierādījums - pirmā no zeķu bildēm ir pēc atrakcijām...




Ja ieskatās tajā augšējā bildē ar mūsu Bīno, tad kreisajā stūrī var pamanīt kvadrātiņus pie koka, šos pašus kvadrātiņus. Tagad jau 25 + 25 kvadrātiņi. Tā arī notiek fotosesijas, kamēr es meklēju fonu un fotografēju, suns turpat blakus, brīžiem pienāk ļoti tuvu, aposta visu, dažreiz kaut ko arī nočiepj... viņš dievina zeķes, cimdus, kamolus, spilvenus, lego, koku zarus... un, protams, garas pastaigas pa mežu... nespēju iedomāties bīgla dzīvi bez sava meža, dažreiz sanāk neviļus fonā suņa degunu noķert... smukulītim pozēt nemaz nepatīk, tas visu procesu sarežģī. Brīvdienās laika gana, visiem izklaides garantētas!

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...